[gratefulkaterine]

Nezinu, kā tas notiek citiem, bet manā dzīvē visi trakie notikumi sākas ar kaut ko absolūti ikdienišķu. Šoreiz tā bija veļas mašīna. Vecā, rūcošā, kurai ir savs raksturs un, šķiet, arī balss. Trešdienas vakarā, pusvienpadsmitos, tā izdeva tādu skaņu, it kā iekšā riņķotu nevis mani džinsi, bet vesels ķieģeļu krava. Es nopūtos, izslēdzu programmu, izvilku slapjos sporta kreklus un paskatījos uz tvertni. Tukšs. Pilnīgi tukšs. Tā mašīna vienkārši gribēja uzmanību, saprotiet? Tā gribēja, lai es viņai pievēršu savu vakaru.

Bet man tak bija plāni! Sēdēt uz dīvāna, aplūt neona rozā segu, kas tagad smaržo pēc veļas mīkstinātāja, un mēģināt pārspēt savu rekordu kādā mobilajā spēlē. Tomēr neveiksmīgās mašīnas dēļ esmu zaudējis iedvesmu. Paņēmu klēpjdatoru, lai tikai paskatītos, kāpēc mans logaritmisko uzdevumu fails atkal nesaglabājās. Un tad man piezvanīja draugs. Mierīgi, pa telefonu, jautāja par kādu sūtījumu no Lietuvas. Es, protams, sāku teikt, ka man nav laika, ka mašīna trako un ka esmu noguris. Un viņš, tas pats draugs, kurš vienmēr atrod piedzīvojumus, teica: “”Ai, beidz, pagriez smadzenes uz citu pusi, iespēlē kādu spēli, tev taču patīk riskēt.””

Te nu es pieķēru sevi pie tā, ka mans pirksts pats atver pārlūkprogrammu un ieraksta meklēšanā vārdu “”vavada”” — es kaut kur biju redzējis šo nosaukumu, iespējams, kādā reklāmas joslā, kas aizmirās starp citiem bezmiega nakts pārlūkošanas atkritumiem. Sākumā skepse. Pilnīga skepse. Rakstīts, ka visādi bonusi, izlozes, un es tā domāju — tas viss ir tikai mārketinga triks. Bet, paskatoties uz veļas mašīnu, kas joprojām neapmierināti pikstēja, es sapratu, ka esmu jau pametis savu mērķi, un kāpēc gan nepamēģināt? Digitālais azarts taču nav sliktāks par grāmatu lasīšanu, vai ne? Nu, skaļi pateikts, bet es priecīgi piekritu sev.

### 47 eiro un sajūta, ka uzvarēju dzīvi

Reģistrējos, aizmirsu par visiem žetoniem un parastiem griezieniem, nopirku virtuālo kafiju un iegāju sadaļā, kur ir spēļu automāti ar taureņiem, tīģeriem un citiem džungļu zvēriem. Sāku ar mazumiņu. Divi eiro. Ne vairāk. Jo, augsti, mūsu radošo profesiju cilvēki, kas raksta tekstus par loģistiku, nevar atļauties izmest naudu. Un tad notika pavisam nejauša lieta. Es izdarīju septīto griezienu, piecēlos, lai ielietu ūdeni glāzē, un, atgriežoties, redzēju, ka uz ekrāna birst zelta monētas. Skanīgi, ar tādu kā elektronisku fanfaru pavadījumu. Es piepūlēju acis un ieraudzīju skaitli — 47 eiro!

Sākumā nesapratu, kas notiek. Man likās, ka bugi. Es pārlādēju lapu, un nauda jau bija manā kontā. Tie nebija nekādi miljoni, bet sajūta bija tāda, it kā es būtu atradusi naudu ielas vidū, tikai bez kauna un dubļiem. Tas tāds iekšējs sprādziens. Smejos viena pati, pie kam, man bija tā jocīgā doma: “”Nu, veļas mašīna, redzi, kā es tev atriebjos.”” Manā depozītā uzreiz radās papildu pāris desmitu eiro, ko varu izmantot turpmākajām likmēm. Un es jutos kā stratēģe, kaut gan patiesībā vienkārši laimīgs cilvēks.

Par to dalījos tālāk ar savu draugu. Saprotams, tikai telefoniski, jo dzīvoju valstī, kur nav pieņemts skaļi lielīties ar laimēm. Atbildēju viņam: “”Klausies, es uzgāju vavada casino, man tur ir tik forša noskaņa, apkalpošana iespaido, bet pats galvenais — es beidzot sapratu, ka ne vienmēr vajag sēdēt un gaidīt kādu lielu notikumu. Var paņemt mikroriziku un dabūt patīkamu bonusu.”” viņš pasmējās un teica, ka tas ir īstais treniņš maniem noslogotajiem nerviem.

### Pāris stundu vēlāk — pārsteigums no kombinācijām

Es zinu, ka daudziem azartspēles asociējas ar risku un zaudējumiem. Jā, es saprotu šo pusi. Man arī vienā vakarā bija par vienu eiro mazāk. Bet emocionālais līdzsvars — tas bija apbrīnojams. Nākamajā vakarā, piemēram, es atgriezos, lai veiktu vēl vienu mazu griezienu sēriju. Tur bija īpaši neparasti varoņi ar lāzera acīm, un uzreiz notika tāda kombinācija, ka dabūju vēl 120 eiro. Var jau būt, ka tās ir tikai sakritības. Nu, protams, sakritības, kas ar kaut ko saistītas! Taču man svarīgākais bija citādais skatījums uz visu procedūru. Tas kļuva kā mazs ceļojums ārpus ikdienas.

Ar katru vakaru, kad apsēdos pie datora, es vairs nedomāju par to, cik daudz naudas varētu dabūt. Es domāju par to, kādas spēles man sagādā prieku. Izvēlējos tās, kurām ir stāsts, piemēram, seno civilizāciju vai kosmosa tēma. Tā tas aizgāja — vienā vakarā man bija friziera galds, kur es runāju ar kaimiņu no mājas, un viņš sūdzējās, ka dzīvē nav veiksmes. Nu es viņam pa kluso pastāstīju savu stāstu par to, kā nejauša veļas mašīnas ķibele mani saveda kopā ar interesantu spēļu pasauli. Teicu, ka, protams, nav jāuztver tas kā ienākumu avots, bet kā veids, kā noņemt smadzenes. Vēl atzīmēju, ka tas vavada casino ir labs, jo tur bieži notiek akcijas, un tev nav jāiet nekur, lai izbaudītu sajūtu, it kā tu būtu atvaļinājumā.

Labi, pateikšu godīgi — ne vienmēr manā sižetā ir tikai rozā poniji. Reiz es pie reizes nospēlēju uz pārspīlētu likmi, un tā atsitās pret teju vai nulli. Bet pat zaudējums nebija tik sāpīgs, jo es jau iepriekš biju izstrādājis budžetu. Man bija noteikts limits, ko drīkstu tērēt, un dienas beigās es skatījos uz kopējo bilanci. Un tā bilance man deva vairāk, nekā jebkura summa bankas kontā: prieks par procesu un pārsteigums.

### Personīgais secinājums

Esmu sapratusi vienu svarīgu lietu: azarts man nav par kārtību, bet par brīvību. Par iespēju izkāpt no rāmjiem, kur i

[Автор]

Сообщения